Blūzs (angļu: blues no blue devils - melanholija, skumjas) sākotnēji bija afroamerikāņu liriska solodziesma, pēc tam - virziens mūzikā. Blūzs ir viens no senākajiem populārās mūzikas stiliem.

Blūzs parādījās 19. gadsimta otrajā pusē ASV. 20. gadsimta sākumā formējās tā saucamaisklasiskais jeb pilsētas blūzs, kura formas pamatā bija 12 taktu periods ar harmoniska secīgumu kopīgo shēmu: pirmā 4 taktu frāze - T, otrā - S, trešā - D un T. Tāds periods atbilst trīsrindu dzejoļu pantam. Blūza skaņkārta, atšķirībā no mažora un minora skaņkārtām, ir diezgan nekonkrēta, tas ir, izmantotās notis nav iespējams viennozīmīgi iekļaut tanī vai izslēgt. Tomēr biežāk izmantotā intervālu attiecība ir 3/2 1 1/2 1/2 3/2 1. Sastopami arī hromatiskās gammas elementi. Blūzs sevišķi strauji attīstījās 20. gadsimta 50. gados.

Sākotnēji blūzs pārstāvēja tikai "melno" mūziku, ko izpilda melnādaini cilvēki citiem melnādainiem cilvēkiem. Tas bija izpildāms bandžo, ģitāras, vēlāk - klavieru vai instrumentālāansambļa pavadījumā. Pēc tam blūzs apvienojās ar balto ieceļotāju (kantrī stilu, kurš, savukārt, aiziet ar sakņojumiem ķeltu mūzikā) un citos stilos, un pats dalījās vairākos skaidri noformētos zaros.

Blūza melodikai ir raksturīgs jautājuma - atbildes struktūra un blūzu saticības izmantošana. Liriskajos blūza tekstos rod atspulgu sociālas un rases apspiešanas tēmas. Blūza tapšanu kā virzienu sekmēja "melnā" komponista Viljama Hendija daiļrade ("Memfisas blūzs", 1912; "Sentluisas blūzs", 1914). Klasiskā sieviešu blūza izpildītājas bija Ma Raineja, Čipija Hila, Besija Smita un citas. Blūzs atstāja milzīgu iespaidu uz džeza un popmūzikas noformēšanos. Blūza elementus izmantoja arī 20. gadsimta komponisti.